Dzīve vienam mirklim

Egils Lukjanskis
Dzīve vienam mirklim
Lauku Avīze", 2011
Kādēļ tu, Oskar, uzgleznoji Kirhenšteina portre­tu? Judīte negaidīti jautāja. Ja gribi, vari neatbildēt. Es zinu tāpat. Un tu arī to zini. Mēs to esam darījuši tikai viena ļoti svarīga iemesla dēļ lai izdzīvotu. Un ja mums par to kādreiz pārmetīs… Nē, nē, Oskar! Mēs esam tīri! Mēs darījām tikai to, ko parasti darām tu gleznoji, es spēlēju. Un nav svarīgi, kas tavas gleznas skatās vai manus koncertus klausās. Vismaz tobrīd gribas ticēt, ka mēs, brīnišķīgas mūzikas apburti, visi esam tikai cilvēki… Ne latvieši, ne krievi vai ebreji. Ne bagāti, ne nabagi. Tikai vienkārši cilvēki… Oskars maigi aplika roku ap Judītes pleciem un viņu cieši pievilka sev klāt. Tā jau ir, Judīt, viņš klusi teica. Mēs no nāves izbēgušie. Arī tikai cilvēki bez šķiriskās piederības un nacionalitātes. Bet tas tikai uz to laiku, kamēr ilgst koncerts. Taču, kad mūzika apklust, uzreiz atkal sākas mūsu nolādēti melnbaltā dzīve…
"Pašlaik jūs turat savās rokās kādu gadu agrāk sarakstītu, bet līdz šim nenodrukātu Egila Lukjanska romānu "Dzīve vienam mirklim". Par ko ir šis romāns? Tie, un viņu droši vien nav daudz, kas šo mazo rakstiņu pārskata pēc tam, kad romāns jau izlasīts, to jau zina. Bet tiem, kas grāmatas saturu cer uzzināt, iesākot ar tās priekšvārda vai pēcvārda izpētīšanu, varu pateikt, ka te viņi to neuzzinās… Un, var būt, ka neuzzinās, art izlasot diezgan apjomīgo romānu. Jo romāns nav nedz instrukcija, nedz padomnieks tam, ko mēs saucam par dzīvi. Lai gan viss, ko rakstīja Egils, bija par